Atbrauciet, draugi, sanāksim kopā,
Gadi kā putni mūžībā skrien.
Kas to lai zina, cik ilgi – mēs kopā,
Dažkārt saule aiz mākoņiem brien.

Šīs dzejas rindas ielūgumā aicināja uz tikšanos bijušos Stiebrinieku astoņgadīgās skolas 1967. gada absolventus. Laikam lieki būtu jautāt, cik cilvēku zina par tādu skolu novadā, ja pat daudziem pašreizējiem Mežvidu pagasta iedzīvotājiem šīs skolas nosaukums ir svešs. Tas viss nu vairs tikai pagātnes formā.

Katrai vietai tāpat kā cilvēkam kādreiz dots savs vārds. Tā izcelšanās dažreiz aizved tālā pagātnē, un mūsdienās vairs nemākam pateikt, kāpēc vienu vai otru vietu sauc tieši šādi.

scan10244-2

Kādreiz dzīvības pilnā Stiebrinieku skola atradās Padolē. Nosaukums Padole, iespējams, cieši saistīts ar muižas vārdu. Var būt, ka tā ir veidojusies no kāda lielāka īpašuma, kas varētu būt sadalīts pa daļām (no krievu valodas: po doļe). Padoles nosaukums pirmo reizi parādās 1879. gada Manteifeļa kartē. Muiža piederējusi Bronislavai Brežinskai un viņas trim meitām. Brežinska uzvārds atrodams jau 1750. gadā Viļņā izdotajā Latgales muižnieku dzimtu sarakstā. Muiža Padolē uzcelta 19. gadsimta vidū. Kopš 1920. gada vairāk nekā pusgadsimtu muižas ēkā darbojās Stiebrinieku pamatskola, kas tika likvidēta pagājušā gadsimta 70-tajos gados skolēnu trūkuma dēļ. Kādreiz skolā mācījās vairāk bērnu nekā šodien Mežvidu pamatskolā. Nav jāpēta statistiskās tabulas par demogrāfisko lejupslīdi, atliek vien iemest skatu nesenā vēsturē.

Jā, skolas vairāk nav, nu vīd vien akmens pamatu paliekas.. Vairs tikai atmiņas zīmē bērnības siluetu, kad bijām visi vienlīdz bagāti, vienlīdz skaisti un galvenais – vienlīdz laimīgi, jo tā bija bērnības zeme. Iepriekš speciāli neplānojot, izrādās, mūsu tikšanās noritēja jubilejas gaisotnē: 50 gadi, kopš izskanējis izlaiduma valsis un visi esam devušies piepildīt dzīves sapņus. Droši vien – ne visi sapņi realizēti, bet tāpēc jau atmiņas nebija ar skumīgu pieskaņu, jo gandrīz katrs otrs teikums iesākās: „Vai atceries…”, ko pavadīja smiekli un joku stāsti par gaišajām bērnības palaidnībām un skolas gadu nerātnībām.

Piemiņai no muižas un skolas laikiem saglabājies vien vecais ozols, kas bērnībā likās tik varens un reizē noslēpumains, jo ar to saistās dažādas teikas: piemēram, par muižkunga meitu apraktajām dārglietām. Vai tas vēl sagaidīs mūs pēc pieciem gadiem? Nu tad jau redzēs…

Veronika Šķestere,
Mežvidu pagasta bibliotēkas vadītāja, Stiebrinieku skolas 1967. gada absolvente