Liekas, nav nekā skaistāka par to laiku, kad pavasari piesaka pūpolvītoli. Saule jau pacēlusies augstu, augstu,  pašā koka galotnē viz spožais baltums un cauri marta vējiem laužas pavasaris, nesdams līdzi sauli un cīruļa dziesmu. Nemanot atnākuši gaišie, priecīgie pavasara svētki- Starptautiskā sieviešu diena.

8. marts- Starptautiskā sieviešu diena. Svinēt vai nesvinēt, pieminēt, bet varbūt ignorēt šo datumu? Iepazīstot šīs dienas vēsturi sākot no 19. gadsimta, pamatoti ANO to atzina par Starptautisko sieviešu dienu.  Neatkarības atjaunošanas pirmsākumos Latvijā Starptautisko sieviešu dienu oficiāli nesvinēja ideoloģisku apsvērumu dēļ, saistot to ar PSRS okupācijas mantojumu, tomēr kopš 2008. gada tā oficiāli atzīta par atzīmējamu dienu, taču ne brīvdienu.

Kā svinam šodien mēs? Literārā pasākuma  ievadā Irēna mūs iepazīstināja ar politiķes un uzņēmējas Lindas Mūrnieces pārdomām, kas publicētas viņas grāmatā „Gandrīz dienasgrāmata”. Lūk mazs ieskats viņas pārdomās: „Var dažādi izturēties pret 8. Martu. Piešķirt šim datumam ideoloģijas nokrāsu un apkarot. Var svinēt un iepriecināt citus. Bet pavisam noteikti šajā dienā ar kalendāra un likuma spēku ir noteikts, ka jāatzīmē sieviešu solidaritātes diena. Nepavisam nav par to jācīnās, vienkārši jāļaujas un jābūt SIEVIETEI. Pietiekami stiprai, lai atzītu, ka visas pasaules sievietes ir tā vērtas, lai saņemtu ziedus par to, ka viņas ir. Nekautrēsimies sveikt cita citu un pateikt paldies par to, ka cita citai esam.” To lieliski papildināja M. Silagalas miniatūrā „Sievietei- sievietes nasta” paustās atziņas: „Sievietei- Likteņa lemtā laime- skopa, reizē devīga, rūgta, bet bieži zvaigznēm apmirdzēta, zūdoša un mūžīgi jauna.”  Apliecinājums tam- pasākuma dalībnieku jaukās, humoristiskās atmiņas par šīs dienas atzīmēšanu kādreiz darba kolektīvos. Mūsu viešņa Dzidra no Rēzeknes: „Kādreiz tik lielā uzņēmumā kā „Rēzeknes piena kombināts” šie svētki tika vienmēr gaidīti un svinēti.” Ne jau par negatīvo jārunā šīs dienas kontekstā, bet gan par pozitīvo, kas tajā bija. Sagatavotie pavasara sveicieni katram klātesošajam kaut vai vienas dzejas panta veidā lai apliecina, ka nevajag jau neko vairāk- vien sauli un ceļu, kur iet, lai katrā mirklī satiktu prieku!

Literārā pasākuma turpinājumā tika atzīmēta dzejnieces novadnieces Vilhelmīnes Urtānes 80. atceres diena. Mežvidiešiem viņas dzīves gaitas ir pazīstamas, tāpēc Ilga pakavējās pie  dzejas lasījumiem. Liekas, viņas  dzejas aktualitāte nav zudusi pat pēc četrdesmit gadiem, to apliecina kaut vai šīs patriotiskās dzejas vārsmas:

Mūži kā mirkļi
Īsi un gaidoši iet-
Mēs paliekam,
Kā vectēva piemiņai solīts.
Pār aprīļa paliem kā akmeņiem klūpot,
Spārēs vainagus celt,
Ābeles dēstīt
Un šūpuļus šūpot
Paliekam.

Lieliskas atziņas par dzejoli „ Mežvidim” izteica Antoņina, to izjusti nolasot pasākuma dalībniekiem. Liktenīga sagadīšanās- starp citu šis dzejolis ir publicēts tikai kādreizējā rajona preses izdevumā un autore to nolasīja Mežvidu tautas nama  atklāšanas dienā 1974. gada 8. martā.

Un beidzot- prieks, ka mums ir tik aktīva, līdzdarbīga sabiedrība, visi esam kopā šai laikā, telpā un gaitā. Latgales reģionālā pensionāru apvienība, kas apvieno 24 Latgales novadu biedrības, organizēja Latgales senioru un pensionāru Literāro balvu ar mērķi atbalstīt senioru un pensionāru sociālās integrācijas procesu un iepazīstināt sabiedrību ar viņu radošajiem darbiem, dot iespēju izteikt sevi.

Mūsu pagasta aktīvā senioru vadītāja, tautā mīļi sauktā Žeņa, pieteica 4 pretendentus: Lidiju Slišāni, Annu Ladusāni, Alfonu Aivaru un Veroniku Pokšāni. Lai arī Lidija jau ir mums pazīstama, ir publicēta dzeja vairākos izdevumos un piedalījās bibliotēkā Dzejas dienu pasākumā, tomēr pārējie trīs gan bija pārsteigums. Starp citu- Lidijas iesniegtie dzejoļi  tika novērtēti ar galveno balvu. Lūk, Annas iespaidi: „Pirms vairākiem gadiem sev svarīgā, zīmīgā dienā redzēju tik skaistu saullēktu, tas iespiedās tik dziļi atmiņā, ka beidzot šis domas turpinājās dzejas vārsmās.”

Atliek vien novēlēt- bet daliet savas sirds siltumu un dvēseles dāsnumu, no dalīšanas tas tikai vairosies!

V. Škestere,
Mežvidu pagasta bibliotēkas vadītāja