Grāmata. Lasītājs. Bibliotēka. Arī maza pagasta bibliotēka ir dzīves centrā. Te ik viens tiek gaidīts un uzklausīts, šeit var saņemt informāciju un šeit var vienkārši satikties – tā ir mūsu gaisma lauku ikdienā un darbu steigā.

Kārtējā lasītāju tikšanās Mežvidu pagasta bibliotēkā tika veltīta diviem aprīļa mēneša jubilāriem.

Rakstītāja – Broņislava Mārtuževa, kurai šogad atzīmējam 95. atceres dienu, ir dzejniece ar īpatnēju rokrakstu, viņas dzejas ģeogrāfija netiecas lauzties pāri mūsu mazās un vienīgās dzimtenes robežām, tā rimti paliek Liedes un Aiviekstes krastos. Viņai pieder dzejoļu krājums ar nosaukumu „Rakstītāja” un ar līdzīgu nosaukumu viņas 90 gadu jubilejai Latgales koncertzālē „Gors” izskanēja koncertuzvedums „Rakstītāja”. Taču viņas biogrāfija ir smaga kā Latvijas liktenis. Lai arī ģimenes apstākļi bija smagi Otrā pasaules kara gados un debesīs kvēloja kara krusti, tomēr tie reizē bija arī skaisti gadi, tāpēc jaunības laika dzejoļi ļoti melodiski, tēlaini:

„Kādēļ skumjas tavas acis šovakar, mans draugs?
Prieka brīdi, garām laistu, tās vairs neatsauks.
Dzīve sauc. Dzīve sauc. Vai tu dzirdi, draugs?
Rotājies, pirms rudens salnās novīst ziedu lauks!”

Dzejolis, kas veltīts konkrētam cilvēkam, droši vien tapis nacionālās pretošanās kustības gados pagrīdē no 1946. līdz 1951. gadam, kam sekoja apcietināšana, mokas čekas pagrabos un izsūtījums uz Sevišķi stingra režīma koloniju tur – plašās „dzimtenes” ziemeļos Taišetas – Ļenas trasē. Tikai cerība un ticība ir palīdzējusi tikt cauri šim dzīves vissmagākajam posmam. Arī mēs, pasākuma dalībnieki, pusčukstus izdziedājām Mārtuževas dzejoli, kas mazliet uzlabotā veidā ir atrodams katoļu dziesmu grāmatās:

„Piedod, Vissvētākā, piedod! Norieta tuvumu ģiedot,
Atnesu sirdi Tev ziedot, ceļos pie altāra stāt.
Svētībai paceltā roka lai manu likteni loka,
Mūžam uz labu lai loka, brīnišķā Aglonas māt!”

Skaists dzejolis ir veltīts Ludzas Dievmātei. Var tikai nojaust pēc autores dzejoļiem par viņas ikdienas sūrumu, taču Dievs deva spēku izturēt, atgriezties Dzimtenē un sagaidīt cerēto atmodu!

Vislielāko izbrīnu radīja otrs jubilārs – Baltarājs. 1956. gadā Stokholmā iznāk 61 lappusi plāna, vienkāršos pelēkos vākos iesieta grāmatiņa „Rusiāde.” Tās autors – Ints Baltarājs. Nav grūti uzminēt, ka tas ir pseidonīms. Darba sarakstīšanas laiks – 1949-1955.g. Vieta – Latvija. Jā, grāmata sarakstīta Latvijā, taču toreizējos ideoloģiskajos spaidos to pat nemēģināja publicēt Latvijā, tāpēc slepus izveda uz Zviedriju. Taču „Rusiādes” autors Ēvalds Valters, kuram šogad atzīmējam 125. atceres gadadienu, neko nezina par sava darba likteni līdz pat 1990. gadam… Daudz varētu stāstīt par mums labi zināmo aktieri un sabiedrisko darbinieku, bet laikam šīs vārsmas vislabāk raksturo viņa attieksmi par Latvijas likteņa veidošanās gaitu:

„Man pieder tēvu zeme
Ar visām atmatām;
Man pašam kungam būt,
Man pašam arājam.”

Ar četrām rindām viņš pateica visu, ko domāja par Latviju, tās nākotni.

Jebkuru stāstu par aizgājušiem laikiem, par aizgājušiem cilvēkiem ir vērts ieguldīt atmiņu lādē, tas mūs tikai bagātina un kliedē šaubas par grāmatas vērtību nākotnē.

Veronika Škestere
Mežvidu pagasta bibliotēkas vadītāja