Ir atjaunoti visskaistākie pavasara svētki – Mātes diena, ko svinam maija otrajā svētdienā, bet Mežvidu pagasta bibliotēkas lasītavā tika godinātas babeņas, jo katra babeņa taču ir māte. Uz pasākumu tika aicināta ilggadējā žurnāla „Katoļu Dzeive” redaktore Maruta Latkovska.

Šim pasākumam ir maza priekšvēsture – 2002. gada februārī žurnāla „Katoļu Dzeive” redaktore Maruta Latkovska bija ieradusies Mežvidos, lai savāktu materiālus par Mežvidu Romas Katoļu draudzi un tikšanās reizē ar draudzes aktīvistu grupiņu skolā nolasīja skaistu dzejolīti „Muna babeņa”. Tas bija palicis tik spilgtā atmiņā, ka radās apņēmība paaicināt vēlreiz Marutu Latkovsku ciemos uz Mežvidiem, lai dalītos iespaidos par notikumiem latgaliešu kultūrā, aktuāliem latgaliešu valodas jautājumiem un šodienas dzīves izaicinājumiem.

Katrs sirdsgudrs cilvēks telpā ienes savu auru, ko pilnībā var attiecināt arī uz Marutu. Stāstījums mijās ar humora dzirksti un anekdotēm no dzīves, kas ir gana piepildīta sadarbojoties ar ievērojamiem Latgales kultūras gara nesējiem, ne tikai šeit Latgalē, bet arī ārzemēs.

Maruta ļoti saprotami izskaidroja latgaliešu pareizrakstības veidošanās līkločus, jo pati visus šos gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir bijusi notikumu epicentrā. Līdzatvestie materiāli, kas droši vien iegūluši daudzu latgaliešu plauktos nelasīti, apliecināja tikai mūsu pašu, latgaliešu, kūtrumu un nevēlēšanos dziļāk izprast latgaliešu rakstu valodu, tās gramatiku un ortogrāfiju.

Sarunas nobeigumā Maruta Latkovska dalījās atmiņās par savu babeņu Zuzannu Ornicāni, izklāstot emocionālu un iztēli rosinošu stāstu “Montōjums”.

Pasākumam cītīgi bija gatavojusies Ilga  Rudoviča, kuras stāsts par savu babu bija saistīts ar vietējā novada vēstures izpēti, kas ir gana interesanta. Un  babas atziņa, kas liek aizdomāties katram, Ilgai saglabājusies uz mūžu: nekad nenoliedzies no trim lietām – no cietuma, nabadzības un trako mājas!

Bet Brence Jevgēnija, kuras baba dzimusi 19. gadsimta astoņdesmitajos gados, ir saglabājusi un ievēro viņas padomu: „Bazslai dīveņ!”, kas nozīmē – “Bagaslavei, Dīveņ!”, un, arī Ilga bieži vien domās pie sevis atkārto šo teicienu, kad veicams kāds svarīgs darbs.

Jā, cik neparasta ir vēsture tepat mums līdzās! Sarunās gaitā izdzīvojām trīs gadsimtus un rodas loģisks jautājums, ko izteica Irēna Komule: ”Kādas būs maniem mazbērniem atmiņas par babu, vecmāti vai omi?” Cerams, ka pratīsim nākamajām paaudzēm nodot gan to bagātīgo mantojumu, ko uzkrājuši mūsu kultūras dižgari, gan katrs savu dzīves pieredzi un gudrību.

Nobeigumā – M. Latkovskas atziņa: “Myusu volūdys dzeiveiba ir myusu jaunajūs – kai jī raksties, tai i paliks. Svareigōk iz vysa niule, lai myusu volūda na lānai miertu, bez aktiva lītōjuma palykuse, a otkon atdzymtu i kuplynōtūs ar kotru jaunu paaudzi.”

Veronika Šķestere
Mežvidu pagasta bibliotēkas vadītāja