Vai Ingas Tropas “Dvēseļu utenis”, ko izrādīja  “Dirty Deal Teatro” (Rīga) teātra studijā “Joriks”, ir saistīts ar Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”? Šādu jautājumu, lielajā drūzmā gaidot izrādi, uzdeva katrs sev un draugam. Vārds “utenis” izrādās nozīmē – lietotu mantu sīkumtirgus, tātad – ar romānu nav nekāda sakara.

Neziņa un interese par šo izrādi radīja vieglu šoku, kad atvērās priekškars un mēs visi ieraudzījām uz skatuves saliktos ledusskapjus. Virtuves tehnika un televizori uz tiem radīja intrigu. Zālē bija dzirdami čuksti, kas apklusa līdz ar skaļām, dažādām tautībām raksturīgām dziesmām un ledusskapju “sarunāšanos”. Kad virs ledusskapjiem ieslēdzās televizori un parādījās cilvēku lūpas, izrāde kļuva vieglāk uztverama. Uz mirkli radās izmisums. Vai tad visa izrāde būs tāda? Bet tad viens izbrīns nomainīja otru, mijoties ar smiekliem un pārsteigumu, kas radās, kad jaunie aktieri kāpa ārā no ledusskapjiem. Izrādē liela nozīme ir kamerai un tās pārraidītajam attēlam televizorā.

Lugas darbība notiek dzīvokļa, ko īrē seši Latvijā dzīvojošie dažādu tautību studenti, virtuvē. Aktieri katrs slēpjas savā rāmī jeb Pamelas Butānes radītajā telpā izmantotajos ledusskapjos – komforta zonā, kurā zināma un pieļaujama vien pašam sava taisnība. Katrs no viņiem aizstāv savu viedokli un nepiekāpjas otram, līdz ar to notiek nemitīgi strīdi. Tie nav ikdienišķi, jo varoņi savus priekšstatus viens par otru veido nevis reālajā sadzīvē, iepazīstot vienam otru, bet no savu tēvu, vectēvu un pat vecvectēvu nostāstiem. Jaunieši nestrīdējās par to, kurš uzvarēja vai zaudēja karā, tas vairāk bija stereotipu (čigāni – zagļi, vācieši – slepkavas, krievi – okupanti utt.) bums, kurš aizvien vairāk pieauga, līdz beidzot norima, kad atainotā ballīte sasniedza kulmināciju. Varbūt kādam liksies, ka tas bija par traku, bet uzskatu, ka tieši šāds mūsdienu problēmu pasniegšanas veids piesaista jaunatnes uzmanību. Izrāde lika pārdomāt to, ka ierobežojam sevi ar tik daudziem stereotipiem un tas nav labi. Tā radīja pārdomas, kas pārvērtās diskusijā pēc izrādes.

Izrāde, kas jau ar nosaukumu “Dvēseļu utenis” vien radīja tik daudz jautājumu, nevarēja atstāt vienaldzīgu. Paldies koledžas vadībai, kura atbalstīja literārā pulciņa dalībnieku vēlmi- apmeklēt teātra izrādi. Paldies pulciņa vadītājai Intai Miņinai.

Dace,
4.finansistu grupas audzēkne Malnavas koledžā