skolas_soma_lv100-krasains

Programmas “Latvijas skolas soma” ietvaros visiem Latvijas skolēniem tiek piedāvāta unikāla iespēja apmeklēt plašu kultūras pasākumu klāstu, kas ietver arī dažādas teātra izrādes.

Mēs, Kārsavas vidusskolas 7.a klases skolēni un audzinātāja, 27.martā devāmies uz Rēzeknes Nacionālo Biedrību kultūras namu, lai baudītu Rēzeknes teātra „Joriks” izrādi, kas iestudēta pēc Annas Brigaderes autobiogrāfiskās triloģijas pirmās daļas „Dievs. Daba. Darbs”. Izrādes režisors ir Edgars Niklasons, bet galvenās lomas atveidotāja ir Laura Atelsone.180326_172

Kā vēstīja izrādes anotācija: „… iestudējums ir pieaugšanas stāsts, bērnības atmiņu uzplaiksnījums, kurā bērns, gluži kā tukša papīra lapa, tiecas aizrautīgi tikt pierakstīts līdz pat malām ar prieku, bēdām un visu to, kas viņa pasauli padara tik bagātu un interesantu. Izrādē vienkopus sadzīvo plāna, objektu un ēnu teātra estētika, piešķirot katrai ainai atšķirīgu formu un atmosfēru.”

Dodoties uz teātri gaidījām, ka vērosim izrādi sēžot parterā, ka uz skatuves būs daudzas krāšņas dekorācijas, ka darbosies neskaitāmi aktieri, kas atveidos katrs savu lomu, taču pārsteigumi sekoja viens pēc otra. Izrādījās, ka skatītāju rindas bija izvietotas uz skatuves, un darbība norisinājās rokas stiepiena attālumā. No dekorācijām uz skatuves bija tikai aužamās stelles uz ritentiņiem, lai varētu viegli pārvietot izrādes gaitā, vecs sienas pulkstenis ar pendeli un kastrolis, kurā bija vairāki kartupeļi un citrons. Turklāt viena aktrise atveidoja neskaitāmas lomas: te viņa ir mazā meitene Annele, kura applaucē pirkstiņu un raudādama nāk klāt skatītājiem un lūdz, lai uzpūš pirkstiņam, lai tīk stipri nesāpētu, te atkal viņa ir Anneles mamma, te tētis, te zirgs, te sunītis Citrons…

Iespaidu un izjūtu bija daudz, tāpēc klases stundu veltījām pārrunām par redzēto. Ikviens pauda savu viedokli par to, kas patika vai nepatika, kas pārsteidza vai garlaikoja.

Visvairāk pārsteidza režisora prasme apspēlēt dažādus priekšmetus, kuri aktrises rokās burtiski atdzīvojās un ieguva pilnīgi citu jēgu. Piemēram, parasts citrons pārtapa par sunīti vārdā Citrons, pa skatuves grīdu ripojoši kartupeļi pārvērtās par sivēniem, skatuves priekškars – par mammas brunčiem, kuros Annele ieķērās, kad nāca raudiens par sāpošo pirkstiņu, stelles bija gan pavards, gan zirga rati, bet zvaniņš – dzīvespriecīgā Anneles vecākā māsa.

180326_167

Patika, kā aktrise iesaistīja izrādē skatītājus, lai gan dažiem no mums likās mulsinoši, kad Annele apkampa kādu pirmajā rindā sēdošu vīrieti, it kā tas būtu bērzs, vai arī skatīdamās kādam acīs teica: „Sveika, vardīt! Sveika, govs!” Bet patiesībā tā mazās Anneles atveidotāja parādīja, kā četrgadīga meitenīte kārtējos Jurģos iepazīst savas jaunās mājas, to iemītniekus un dabu.

Pārsteidza aktrises lieliskais tēlojums un izcilā fiziskā forma, jo viņa kā rotaļādamās ripināja lielās stelles, atdarinot zirgu, iejūgtu ratos, kā arī meta kūleņus uz cietās skatuves grīdas.

Dziļas emocijas radīja ēnu spēles uz zāles sienas, kad Anneles skumjas par pāragri mūžībā aizgājušo draugu, mazu zēnu, tika parādītas kā tumšas zaru ēnas, kas aug, plešas, līdz pārklāj visu gaišo laukumu…

Iespaidu ir tik daudz, ka visus aprakstīt nav iespējams. Protams, kādam izrāde patika vairāk, kādam mazāk, taču pilnīgi noteikti vienaldzīgu tā neatstāja nevienu.

Valentīna Barane
Kārsavas vidusskolas skolotāja