Līdzās tekošajam darbam- lasītāju apkalpošanai bibliotēkā- reizēm  laiks tiek veltīts arī uzziņu izpildei. Šoreiz, saņemot zvanu no Makašānu amatu skolas skolotāja Antona Rancāna, nācās ne tikai izvaicāt vecākās paaudzes mežvidiešus par konkrētiem cilvēkiem vai notikumiem, bet arī konkretizēt novadpētniecības materiālos esošo informāciju. Sarunā ar A. Rancānu nonākam pie secinājuma, ka līdz ar paaudžu nomaiņu daudz kas zūd arī no vēstures. Un tieši bibliotēkas vēl cenšas saglabāt kaut mazumiņu informācijas par savu novadu.

Patīkami bija saņemt dāvinājumā no A. Rancāna 3 lieliskas grāmatas: vēsturiska satura „Pievienoti Latvijai”, Gundegas Rancānes noformēto „Kokā cirstās ciešanas”, kurā ir atrodama informācija par Pliešu-Liuza kapsētas krucifiksa vēsturi, un „Krievināšana”, ko pirms dažiem gadiem pēc lasītāja pieprasījuma nācās pieprasīt caur SBA, jo tajā ir daudz vēsturisku ziņu gan par Mežvidu novadu, gan pašiem mežvidiešiem.

Šodien masu medijos un sarunās bieži tiek cilāts čekas maisu jautājums. Šai sakarā gribas saviem lasītājiem ieteikt neparasto Ineses Dreimanes vēsturisko romānu „Vēstule ar pielikumu”, kas tapis unikālā radošā procesā un to veidojušas vēsturnieces zināšanas, Latvijas vēstures izpēte, atklājumi, kā arī spilgts un emocionāls līdzpārdzīvojums. Dziļas dvēseliskas pārdomas rada autores secinājums: „Un tad nu man ir jādomā: kam vispār dzīvē bijusi kāda nozīme? Tikai mīlestībai.”

Līdzvērtīgas  arī Andras Manfeldes 2 grāmatas. „Zemnīcas bērni”, kas atslēdz paaudžu durvis, nokāpj zemnīcas krēslā un vēlas dalīties ar to, ko aizvestie, izturēdami Sibīrijas stepē, sniegā un salā, jūt. Pati autore par grāmatu saka: „Šīs grāmatas uzdevums nav glorificēt ciešanas, bet gan mīlestību. Jo, tikai ziedojot pēdējo maizes riecienu, iespējams nekļūt par apstākļu upuri, bet palikt dzīvam salā, badā un verdzībā- nozīmē uzvarēt. Mums to zināt- nozīmē atcerēties un mūsu priekšteču uzvaru mantot.”

Patiesa un tīra mīlestība pret dzimteni caurvij teju visus stāstus par deportācijām 1949. gadā krājumā „Mājās pārnāca basa.” Stāsti ir sāpīgi un reizē skaisti, tie izskan kā aicinājums- paraudzīties ar citām acīm uz mūsu šodienas dzīvi, jo lielveikalu un gardēdības laikmetā jau esam aizmirsuši, kāda vērtība var būt vienai maizes šķēlei vai vienam ābolam…

Lai arī vasarā grāmata  pavada mūsu atpūtu!

Veronika Škestere
Mežvidu pagasta bibliotēkas vadītāja